Cilvēki novadā
Bišķiņ skolotāja un bišķiņ friziere



Skolotāja Marika Šeflere. 

Oktobrī tiek atzīmēta Skolotāju diena, tādēļ šī mēneša saruna ar Priekules vidusskolas skolotāju, 1. klases audzinātāju Mariku Šefleri. Uzrunāta intervijai, viņa gan samulst – diez vai varēšot daudz priecīga pastāstīt. “Daudziem liekas, ka ar mani viss kārtībā, bet īstenībā man ļoti smagi bijis. Esmu cilvēks ar invaliditāti. Neizskatās?” skolotāja viegli pasmaida. “Es sevi izcēlu no gultas.” 

Par mācībām augstskolā jaunībā nav domājusi – jau 18 gadu vecumā kļuvusi par māmiņu. “Vīrs mani atstāja ar diviem maziem bērniem, bija jādomā, kā sevi uzturēt. Tajā laikā bija ļoti grūti. Sovhozs iedeva dzīvokli, man bija tikai 20 gadi.”

Ar šodienas prātu gan nemūžam vairs neatļautos ko tādu, spriež Marika.  “Bet man bija šausmīga atbildība. Neskrēju pakaļ vīrietim, bet man bija atbildība, ka jāaudzina bērni.” Strādājusi bērnudārzā, taču ar vienu algu iztikt nevarēja, bija jāmeklē papilddarbu iespējas, lai nopelnītu vairāk, iekārtotu dzīvokli. “Tagad jaunie domā – ģimenes dzīve sākusies, man visu vajag. Bet toreiz jau arī visa nebija, vajadzēja pelnīt ar smagu darbu. Toreiz arī dabūt neko nevarēja, tagad vismaz veikalā ir preces,” viņa atceras.

Cīņa par katru soli
Marika ieguvusi bērnudārza audzinātājas sertifikātu, pirmsskolas izglītības iestādē nostrādājusi 17 gadus. Kā pati saka, bijusi bērnudārza āksts – scenārijus gatavojusi, iejutusies jebkurā lomā, ja pasākumam tas bijis nepieciešams. “Kādas tik lomas tur nav spēlētas! Sarkangalvīte, Velns, Karlsons un kas tik vēl nē!” viņa atceras.


Taču 28 gadu vecumā kādu rītu pamodusies, lai ietu uz darbu, bet no sāpēm nav varējusi kāju pie zemes nolikt. Vēlāk ārstu noteiktā diagnoze – artrīts, smaga locītavu slimība. “Likās – šausmas! Kam es tāda būšu vajadzīga? No pirmā vīra biju šķīrusies, viena audzināju divus mazus bērnus. Domāju – kam man dzīvot, kam es būšu vajadzīga? 
Otrais vīrs ir mana pirmā jaunības mīlestība no skolas laikiem. Es viņu nejauši atkal satiku, un viņš vēl nebija precējies. Tā es nevienam pāri nenodarīju – man dzīvē tā paveicās. Toreiz, kad paliku slima, vēl precējušies nebijām. Domāju – nu gan viņš ies prom. Biju II grupas invalīde, nu kam es viņam tāda būšu vajadzīga? Bet nē – mēs visu kopā izturējām.”

Par spīti slimībai, Marika pabeigusi augstskolu. “Tajā laikā autobusā es iekāpt nevarēju, tas bija fiziski par grūtu. Pierunāju savu māsu Lailu no Vaiņodes, un viņa arī iestājās augstskolā. Tā man bija gan šoferis, gan sola biedrene – viss vienā.”

Kamēr neesi slimības skarts, daudziem grūti saprast, cik nozīmīgas var izrādīties šķietami pašsaprotamas lietas – spert soli pa kāpnēm, pacelt roku, apsēsties bez sāpēm un darīt daudz ko no tā, kam, esot pie labas veselības, pat nepievēršam uzmanību. To piedzīvojusi arī Marika. “Kamēr augstskolā mācījos, pirms katras sesijas gāju uz slimnīcu, gulēju pie sistēmas. Bet pirms tam man vēl slimnīcā bija jāuzkāpj pa trepēm, lifta nebija. Augstskolā jau arī tajā laikā lifta nebija. Knapi ceturtajā stāvā uzkāpu. Ņēmu līdz ēdamo, jo zināju, ka uz kafejnīcu pusdienlaikā pirmajā stāvā noiet nevarēšu.”

Ar milzu apņēmību Marika cīnījusies par katru soli tiešā nozīmē. “Es biju nospraudusi mērķi, ka man katru dienu jānoiet par pāris metriem vairāk. Kāda paziņa reiz nāca no mugurpuses un teica: “Ārprāts! Kā tu staigā!” Es atbildēju: “Ārprāts! Bet es staigāju!” Kamēr nebiju tikusi līdz gūžas protēzēm, bija ļoti grūti.” Arī tagad viņai kabinetā glabājoties vairāki kurpju pāri – nevis smukuma pēc, bet gan tāpēc, ka visu dienu vienos apavos nostaigāt nevarot.


Maizes vietā frizūra
Darbs bērnudārzā Marikai paticis, taču bijis morāli ļoti sāpīgi, ka vadība nav spējusi pieņemt viņas fizisko invaliditāti. “Darbā pienācās atvieglojumi, bet man nevis deva atvieglojumus, bet nāca kontrolēt, ko varu izdarīt fizkultūras stundā. Vajadzēja stādīt kastaņus, kaut ar lāpstu rakt nevaru, jo pirms pusgada gūžā ielikta protēze.” Marika meklējusi psihologa palīdzību, un pieņēmusi lēmumu aiziet no darba.

Tā kļuvusi par bezdarbnieci. Taču šo laiku izmantojusi lietderīgi – apmeklējusi kursus, un 40 gadu vecumā ieguvusi frizieres kvalifikāciju. “Man frizēšana patīk,” neslēpj Marika. Kā pati smejas – laikam īstenojusi abus savus bērnības sapņus. “Bērnībā auklēju kaimiņu bērnus, tad jau man patika bērni. Un skolas laikā man patika griezt matus. Atceros, ka gatavojoties ierindas skatēm, čaļiem vajadzēja modernas frizūras.”  

Marika mājās oficiāli iekārtojusi frizētavu, tur strādājusi ar klientiem. Tuvojoties 45 gadiem, nolēmusi, ka vēl dzīvē ko vajadzētu mācīties un ieguvusi autovadītājas apliecību. “Tai pašā laikā es sapratu – man ir invaliditāte, un cik tad ilgi es frizētavā nostrādāšu. Kad aizgāju no bērnudārza, pateicu kategorisku “nē” – pedagoģijā vairs nekad neatgriezīšos. Bet mani uzaicināja strādāt par skolotāju Priekules vidusskolā. Nu jau pieci gadi pagājuši, kopš tur strādāju, sācies sestais.”

Saviem audzēkņiem gan īpaši nepopularizējot, ka pieprot arī friziera arodu. Reiz gan kāda meitenīte klasē apjautājusies: “Skolotāj, kāpēc jums katru rītu ir frizūra?” Tad nu vajadzējis atbildēt, ka skolotāja ir arī friziere, un katru dienu var izveidot sev frizūru. Vienreiz gan nav ieveidojusi matus, jo bijis plānots kopā ar skolēniem sportot, pavadīt laiku mežā. Tā pati meitenīte pamanījusi: “Skolotāj, jūs šorīt esat izspūrusi!”

Marikai nerakstīts likums pirms došanās uz darbu sevi vienmēr vizuāli savest kārtībā. “Es no rīta neapēdīšu maizi, bet sevi sakārtošu. Kad paliku uz gultas, pirmā doma bija – kāda es tagad izskatīšos! Toreiz ļoti vajadzēja pārdomāt dzīvi.”  

Visu zināt nevar
Vaicāta, vai skolotāja darbam nav zudis prestižs, Marika saka: “Pat nezinu, kā lai atbild. Man patīk darbs, tāpēc es pirmo neprasu, cik man maksās. Es pat vēl nezinu, kāda man oktobrī būs alga. (Saruna notiek mēneša sākumā. – I.D.) Es te nāku, jo man patīk. Varbūt tāpēc, ka izgāju cauri slimošanai, man ir mazliet citas vērtības. Man liekas, brīžiem pieauguši cilvēki vārās un strīdas, un ņemas pilnīgi par sīkumiem.”

Marika gan neslēpj, ka pēdējā laikā neesot sajūtas, ka profesionālie svētki Skolotāju dienā ir kā novērtējums pedagoga darba nozīmīgumam. “Kādreiz varbūt bija savādāk. Skolotājiem bija svētki, vecākie skolēni varēja novadīt šajā īpašajā dienā stundas. Tagad vairs tā nav – nedrīkst. Jānotiek stundu darbam, jo kādam no vecākiem var nepatikt, ja tā nebūs. Tad zvanīs uzreiz ne direktorei, bet Izglītības kvalitātes valsts dienestam, un komisija būs klāt. Ir sarežģīti.”

Tomēr uz darbu skolā viņa nāk ar prieku. Marika gandarīta, ka iedzīvināta tradīcija sākumskolas skolotājām pašām kāpt uz skatuves, kopā ar bērniem veidot scenāriju un svinēt svētkus, nevis aicināt izklaidētājus par maksu. “Man patīk, ka bērns redz, ka skolotājs nav tikai tas, kurš audzina, stāsta, māca un rāda, bet pats var būt arī savādāks.”

Esot gan atšķirības, kā strādā bērnudārzā un kā skolā. “Tur varēja tupus, rāpus un uķi, ķuķi. Skolā tā balss toni nemainīsi,” smej Marika. Taču pieredzei no bērnudārza laikiem liela nozīme. “Vecākus mierinu – neuztraucieties, man ir pieredze pirmsskolā, vākšu bērnus kā cāļu māte!” Iepriekš audzināmajā klasē bijuši 14 bērni, šogad 1. klase krietni lielāka – 24 bērni. “Jānodarbina. Visu laiku jābūt kaut kam liekam līdz – ja ir izpildīts stundas darbs, lai nav laika knakstīties un bakstīties ārpus kārtības noteikumiem.”

Tagad nav tie laiki, kad tikai skolotājam vienīgajam var būt taisnība un tikai viņš vienīgais zinās pareizo atbildi, pārliecināta Marika. “Es nemaz nedrīkstu tā teikt! Ja kāds man saka: “Es zinu, ka ir tā!”, tad es nemaz nevaru teikt, ka tā nav. Bieži vien man uzdod jautājumus, uz kuriem es nezinu atbildes. Es saku: “Jūs taču esat gudri! Meklējiet internetā!” Bet neviens nav vēl meklējis – nav taču laika,” skolotāja pasmaida.

Sāk un dara pati
Mums tiekoties, skolotāja rāda disku, kur apkopojusi fotogrāfijas par laiku, kas pavadīts kopā ar iepriekšējo audzināmo klasi. Tajos daudz dažādu notikumu – gan kopīgi padarītie darbi, gan kopīgi svinētie svētki. “Ja skolotājam ir audzināšanā klase, nevar iekļauties tikai stundu grafikā,” pārliecināta Marika. “Jāziedo ļoti daudz brīvā laika, nevar skaitīt stundas. Bērniem jāredz, kas ir tepat Latvijā, nav jāskrien nekur tālu prom.”

Viens no kopīgi piedzīvotājiem notikumiem bijusi iesaistīšanās valsts mēroga “Putras programmā” ar izglītojošām aktivitātēm. Marikas audzināmie gatavojuši putru, dokumentējuši tās tapšanas gaitu. No 300 skolām priekulnieki izcīnījuši devīto vietu, palepojas skolotāja. Putra izdevusies tiešām garda un Marika labprāt dalās ar tās recepti, ko varat izlasīt šajā lapā.

Marika iesaistījusies labdarībā – frizē cilvēkus, kam dzīvē iegadījusies smagāka materiālā situācija, vai arī veselības dēļ viņu iespējas ierobežotas. Četrus gadus reizi mēnesī frizē klientus Priekules novada Sociālā atbalsta centrā, otro gadu brauks brīvprātīgi strādāt pansionātā Aizvīķos. Gribētu palīdzēt arī vientuļajiem pensionāriem, kas dzīvo tālu no centra un kam ir grūti nokļūt pie friziera vai nevar to atļauties finansiālu apsvērumu dēļ. Uzsākot darbu skolā, arī bijis jānonāk pie skumja secinājuma, ka sociālā nevienlīdzība ir ļoti jūtama. Ja agrāk bija skolas formas, visi daudz maz līdzīgi, tad tagad atšķirības daudz vairāk izteiktas.

“Es negaidu, kad mani aicinās. Es pati sevi piedāvāju. Man kaut kas iekšēji liek, es nezinu – kas. Varbūt zemapziņā man likās, ka tas pašai būtu trūcis. Man liekas – es jau nezinu, kā būtu bijis ar mani. Šausmīgi cīnījos par sevi, nezinu, kā tas viss varēja beigties. Uz Aizvīķiem kad aizbraucu, man liekas, ka mani tur gaida. Liekas, ka viņi ir daudz pateicīgāki cilvēki nekā daudzi mums apkārt.”

Skolotāja labo darbu akcijās cenšas iesaistīt arī bērnus. Kopīgi kopuši nama pagalmu, palīdzējuši veciem ļaudīm novākt rudens ražu. “Es ziedoju savu laiku, jo man liekas, ka bērni gaida no skolotāja arī kaut ko citu ārpus skolas.”

Lielākā bagātība – ģimene
Pēc slimības Marika daudz ko dzīvē pārvērtējusi. “Es tā domāju – šausmas, par kādiem sīkumiem cilvēki ņemas! Par kādiem sīkumiem!” Nenoliedzami, tieši ģimene ikvienam ir lielākā vērtība. Marikas mammīte joprojām aktīva, un kā smejas meita, ņemas ar papīriem, kas pilnīgi neesot pašas lauciņš. Tētis jau devies Mūžībā. Kad viņš slimnīcā bijis reanimācijā, Marikas jaunākais dēls Emīls apsolījis turpināt vectēva aizraušanos – novusa spēli, kaut iepriekš nav bijis ne domas to darīt. Nu jau Emīls, kurš mācās 11. klasē, kļuvis ne tikai par Latvijas, bet pat Eiropas čempionu. Ja opis to redzētu, viņš noteikti lepotos, gandarīta Marika. Vēl viņai ir brālis, jaunākā māsa un arī dvīņumāsa.

Meita Zane izmācījusies par policisti, ieprecējusies Valmierā, ir trīs bērnu māmiņa – vecākajai mazmeitai jau 10 gadu, nupat piedzimis jaunākais mazbērniņš. “Esmu bagāta,” secina Marika. Viņa cer, ka varbūt kādreiz ar laiku arī meita atgriezīsies dzimtajā pusē Priekulē. Mazmeita pērn rakstījusi darbu sociālajās zinībās, kurā minējusi, ka gribas līdzināties vecmāmiņai. “Un viņa arī bišķiņ būšot friziere, un bišķiņ skolotāja,” nosmaida Marika.

Vecākais dēls Uģis jau desmit gadu dzīvo un strādā Anglijā. Mamma ar nožēlu secina, ka diez vai viņš tuvākajā laikā atgriezīsies, kaut pati to ļoti gribētu. Jauns cilvēks ar 400 eiro lielu algu vairs samierināties nevar, jo ārpus Latvijas pelna daudz labāk.

Vecākie bērni sauc dzīvesbiedru Uldi par tēvu, un Marika ir priecīga, ka visiem izdodas labi sadzīvot. Sākumā viņa gan nav domājusi pieņemt vīra uzvārdu. Kad abu kopējais dēl Emīls bijis vēl mazs, Uldis strādājis Liepājā Karostā pašvaldības policijā. Par darbu mājās neko daudz nav stāstījis, taču lasot kriminālziņas, Marika sapratusi, ka tas ir gana bīstams. Ja nu kas atgadās, tad jāmeklē dokumenti, lai pierādītu radniecību. “Tikai papīru dēļ apprecējos. Neko nevienam neteicām, bet izdarījām. Meitas 18 gadu jubilejā visiem pie galda paziņojām, ka esam sieva un vīrs,” viņa pastāsta.

Katram savs čemodāns
Augustā Marika nosvinējusi 50 gadu jubileju, savu vecumu neslēpj. “Man brīžiem bērni prasa – cik jums, skolotāj, gadu? Tad saku – cik jūs man dotu? Cits saka 36 vai ap to. Tad saku – padomājiet! Pirmajiem bērniem, ko audzināju bērnudārzā, būs 32 gadi. Tad viņi sāk domāt – nevarot būt tik daudz! Es saku – nejūtos veca.”

Un kā gan justies vecam, ja gribas izmēģināt arvien ko jaunu? Marika gribējusi mācīties spēlēt ģitāru, bet ārsts reimatologs nav atļāvis. Tad nu pagājušajā rudenī vērsusies pie Priekules Mūzikas un mākslas skolas direktores Initas Rubezes ar lūgumu, vai būtu iespējams atsvaidzināt kādreiz skolas gados iegūtās vijoļspēles prasmes. Saņēmusi iedrošinājumu, un iesaistījusies arī kamerorķestrī.

Pēc ilgāka pārtraukuma sākumā atzīmējusi notīs, uz kuras stīgas katra ir, jo bija mazliet piemirsies. Bet nu jau daudz vieglāk. “Vasaras nometnē gāja tā, ka nu!” palepojas Marika. Vēl viņa dzied sieviešu korī. Gan vijoļspēle, gan dziedāšana ir kaut kas tāds, kas ir tikai viņas, kas pašai ļoti patīk, savu hobiju izvēli raksturo Marika. “Es vīram saku – mums katram savs čemodāns. Mans stāv istabā redzamā vietā, viņējais neredzamā drošā vietā. Vīrs paņem čemodānu ar bisi un aiziet medībās, es ar vijoli čemodānā dodos uz mēģinājumu.”

Iluta Dreimane


VESELĪGAS UN GARDAS PUTRAS RECEPTE
Sastāvdaļas
Griķi, manna, ķirbis, žāvēti augļi, piens, ūdens.
Pagatavošana
• Iepriekšējā vakarā siltā ūdenī uzbriedina griķus.
• Pirms vārīšanas mannu uzbriedina aukstā pienā. Ja manna uzbriedusi pārāk stingra, pirms vārīšanas vēl nedaudz atšķaida ar pienu.
• Sarīvē ķirbi, pielej ūdeni un uzvāra.
• Pievieno uzbriedināto mannu, tad griķus, un beigās žāvētos augļus.
• Visu uzvāra.  

 

1. klases audzēkņu veidotā ražas izstāde. 

1. klases audzēkņu darbi. 

Pasākumu kalendārs