Cilvēki novadā

Goda novadnieces. Lieliskais Priekules kultūras nama tandēms - Rigonda un Liena

 

Goda novadnieces. Lieliskais Priekules kultūras nama tandēms - Rigonda un Liena

Ar kultūras nama direktori Rigondu un māksliniecisko vadītāju Lienu tiekamies brīnišķīgā atmosfērā. Kultūras nama pagraba telpās izveidota īsta ziemas pasaka bērniem, kur tiek piedāvāta izklaidējoša programma “Rūķu šeptes brīnumķēķī”. Tur var interesanti, saturīgi un radoši pavadīt laiku Ziemassvētku noskaņās. 

Liena un Rigonda kultūras namā strādā jau piekto sezonu. Nevienam nav noslēpums, ka viņu sarīkojumi vienmēr ir augstā līmenī. To ir saskatījuši un novērtējuši daudzi cilvēki. Par to draudzenes jūtas patiesi gandarītas. Priekules iedzīvotāji abas kultūras darbinieces mīl un apbrīno, īpaši tas jūtams no pašdarbniekiem. 

Bērnība, skolas un darba gaitas

 Rigonda ir dzimusi priekulniece. Pati smej – kā piedzimu krustojumā, baltajā mājā, tā tur dzīvoju šobaltdien, dzīvē izmetot nelielu līkumu. Rigonda apmeklējusi bērnudārzu “SPRĪDĪTIS”, pēc tam mācījusies Priekules 1. vidusskolā. Kultūras darbs Rigondu urdījis jau no skolas laikiem. Vidusskolas laikā bijusi kultordze. Rigonda 18 gadus nostrādājusi slimnīcā, ātrajā palīdzībā un uzņemšanā, pieņēmusi izsaukumus, uzņēmusi slimniekus. Arī tur Rigonda bērniem organizējusi Ziemassvētku pasākumus. 

Lai gan pirmos trīs dzīves gadus aizvadījusi Aizputē kopā ar vecākiem un māsu, Liena sevi uzskata par īstenu priekulnieci, jo dzimtas saknes ir Priekulē. Liena apmeklējusi Priekules bērnudārzu, mācījusies Priekules 1. vidusskolā. Vidusskolas laikā bijusi kultūrmasu sektora vadītāja. Savas darba gaitas uzsāka Priekules bērnudārzā “Sprīdītis”, turpināja Priekules pienotavā, strādājot par kadru inspektori, un nepilnus sešus gadus nostrādāja SIA “LVP” par grāmatveža palīdzi. Tad sekoja dažādi kursi – deju, šoferu, līdz beidzot saprata, ka nav pamata zem kājām, un iestājās augstskolā. Liena mācījās par sociālo darbinieci.

Liena un Rigonda stāsta, ka darba tikums ieaudzināts jau bērnībā. Vasarās bija iespēja strādāt, kaut vai ravējot bietes. Tas deva pieredzi. Bija jāpalīdz arī vecākiem. Darbs bija jāpadara – trušiem zāle jāsaplūc, malka jāsanes. Darbs netika noniecināts. Tas bija pienākums. Rigonda stāsta, ka ļoti paticis lasīt grāmatas. Esot bijis jābrauc ravēt sīpolu vagas. Grāmata paņemta līdzi un nolikta vagas galā. Vagu izravējusi, pusstundu lasījusi. Vaga turp, atpakaļ, un atkal lasa. Un tā visu dienu. Mamma jautājusi, kāpēc tik maz noravēts? Ar humoru atceras Rigonda. Nebija jau tā, ka abām paticis ravēt. Kuram bērnam gan patīk? Bet darbiņš jāpadara. Kolhozs “SARKANĀ ZVAIGZNE” – kaplis rokā un bija visiem jāiet ravēt. 

Abas draudzenes pazīstamas jau sen. Liena Purmsātu speciālajā internātpamatskolā sāka strādāt 2000. gada februārī, un 4 gadus vēlāk šajā skolā strādāt sāka arī Rigonda. Abas reizē iestājās augstskolā un kopā absolvēja speciālo pedagogu specialitāti. Jau tad bija kļuvušas par ļoti labām draudzenēm. Abas smej, ka tad sākušies arī trakumi. Ļoti gribējies skaistus svētkus. Liena skolā strādā vēl joprojām.

Lai gan tas nebija tiešais darbs, vienmēr gribējās to darīt

Rigonda un Liena stāsta, ka, pirms sāka strādāt kultūras namā, tur ir gandrīz vai dzīvojušas. Abas dejojušas “Duvzarē”, spēlējušas teātrī un darbojušās ar “Ķiņķēziņiem”. Likumsakarīgi arī nācis piedāvājums Rigondai veikt kultūras nama direktores darbu. Rigonda piemin, ka piekritusi tikai ar vienu noteikumu – Lienai jānāk līdzi. Tā dzima Priekules kultūras nama tandēms. Tas jau bija tik ļoti iestrādājies, ka viena bez otras šo darbošanos pat nespētu iedomāties. Viņas viena otru saprot no pusvārda. Ne reizi vien draudzenes pat vienādi domājot. Piemēram, kad ir iedots scenārijs Līgo izrādei. Ir jāizvēlas aktieri noteiktām lomām. Gandrīz vienmēr viedokļi ir sakrituši, un abas pat neaprunājoties lomas pašdarbniekiem iedalījušas vienādi. Arī pasākumi kopā vadīti jau ļoti sen. Bieži vien pietiekot uzrakstīt tikai tēmu, un pasākuma laikā to apaudzēt abām neesot nekādas problēmas. Liena stāsta: “Mums ir tāda kā pasākuma “asaka”. Tas pat ir neizskaidrojami, bet sakāmais nāk no sirds.” 

Neiztikt bez kurioziem

Abas kultūras darbinieces vadījušas dziesmu sarīkojumu “Cālis”. Kamēr Liena uz skatuves runājusi, Rigonda paspējusi noskriet kultūras nama pagrabā, kurš atrodas zem skatuves, un paņemt lielu koka ceļojuma koferi. Tas neesot bijis sarunāts, Lienai pat ļoti gribējies smieties, jo domājusi – pa kuru brīdi Rigonda paspējusi noskriet lejā pēc tā kofera un uzskriet atpakaļ augšā? Šādi pārsteigumu brīži notiek, tad tikai jāprot noturēties un nospēlēt līdzi. To nekad un nevienā scenārijā ierakstīt nevar. To var izspēlēt, tikai zinot otru cilvēku. 

Darbs – milzīgs, daudz pašdarbības kolektīvu 

Var jau pirkt ārpakalpojumu, un nebūtu problēmu, bet Rigonda un Liena tomēr izvēlas pasākumus rīkot un organizēt pašas vai kopā ar pašdarbniekiem. Tas sevī ietver visu – organizatoriskos darbus, noformējumu un tā tālāk. Kad rodas ideja, tā ir jāapaudzē, neskatoties uz to, cik daudz laika un darba tas prasīs. Kā Liena saka, “tu vari pasūtīt ziedus pie florista, bet vari tos saplūkt arī pļavā”. Un tad sākas milzīgs komandas darbs. Bieži vien rodas tā sajūta – kāpēc es to izdomāju? Abas bieži iesmej, ka neviens jau neliek to darīt. Bet nekas cits neatliek: ja galvā ir, tad ir. Darbs jānoved līdz galam. Lielu, lielu paldies Rigonda un Liena vēlas teikt kultūras nama lieliskajai komandai – Guntai Dzintarei, Naurim Jaunzemam un Gunāram Tiesnesim.

Ģimenes atbalsts ir vissvarīgākais, lai darītu šādu darbu

Liena stāsta, ka viņas mamma kādreiz ļoti daudz strādājusi un abām ar māsu bijis teiciens “viņa nekad nav mājās ar mums, mēs gan tā nekad nedarīsim”. Bet dzīve ir apmetusi loku, un Liena saka, ka dara gandrīz to pašu. Lienas ģimene ir abi dēli un mazbērni, visi mīļie cilvēki apkārt. Viņas ģimene ir arī viņas draugi. Savus spēkus un baterijas var uzlādēt tikai ar pašiem tuvākajiem. Liena saprot, ka zināmā mērā ir nedaudz apdalījusi savus bērnus, bet zina, ka viņi ir priecīgi, redzot, ko mamma dara, ar ko tas rezultējas. Ļoti priecājas, ka ģimene var būt klāt svētkos un kopā tos izbaudīt. Arī tagad, kad kultūras namā ir rūķošanās laiks, Lienas dēls Mikus kopā ar sieviņu un bērniem izbaudījuši Ziemassvētku sajūtu un vērojuši mammu un omīti darbībā. Mazbērni ir piešķīruši dzīvei pavisam citu garšu. Pasaule pēkšņi šķiet pavisam savādāka, jo tu novērtē to mazo brīnumu, kas ienāk tavā dzīvē. Jāpiemin, ka arī Lienas dēls Matīss Latvijas valsts dzimšanas dienā saņēma Virgas pagasta pārvaldes Pateicības rakstu. Liena ļoti priecājas, ka dēls var strādāt Mežupes pamatskolā, ka direktore Anitra Šneidere saskatīja Matīsa atbildības sajūtu pret darbu. Vissvarīgāk ir būt noderīgam un būt sabiedrībā. Matīss jutās ļoti lepns, saņemot apbalvojumu. Lienas dēls savulaik ir absolvējis Purmsātu speciālo internātpamatskolu (tagad to dēvē par Mežupes pamatskolu). 

Rigondai ir divas lielas meitas – Aija un Zane, kuras jau ir savā dzīvē. Kā Rigonda pati saka, “viņas šo pēdējā laika trakumu uz savas ādas nav izbaudījušas. To nākas izbaudīt jaunākajai meitiņai Martai un vīram Oļegam”. Marta mammai kādu vakaru teikusi, ka sēžot un domājot, ka neatceras, kad pēdējā laikā mamma vakaros bijusi mājās. Teikusi, ka palikšot greizsirdīga. Rigondai nācies paskaidrot, ka tas ir darbs, nevis izpriecas. Rigonda turpina: “Kultūras namā nevar strādāt, ja tas nav tavs aicinājums un nav ģimenes atbalsta. Ja domā par pavadīto laiku un saņemto atalgojumu, šeit nav ko darīt. Šis nav darbs. Tā ir dzīve.” Ja vīrs šādu darba izvēli neatbalstītu, viņa to nevarētu veikt. Jāpiemin, ka darba mīlestību Rigonda ieguvusi no tēta, kurš savos 73 gados, kā pati saka, ir nenorimstošs un strādīgs. Māsa viņai pat teikusi: “Tu būsi tāda pati 73 gados un dejosi uz kultūras nama skatuves.” Tētis ļoti daudz palīdz arī darbos, kas saistīti ar kultūras namu. Nekad nav pateicis “nē”, vienmēr ir atbalstījis. Arī bez Rigondas vīra Oļega kultūras pasākumi nebūtu iedomājami. Viņš bieži iesaistās dažādos procesos, lai palīdzētu. Piemēram, zarus, kas rotā skatuvi kopš valsts svētkiem, sagādājis Oļegs, braucot mājās no darba. Bridis pļavā pēc tiem. Rigonda stāsta, ka savu ģimeni ievilkusi kultūras nama dzīvē. Marta dejo un dzied. Oļegs kopā ar Rigondu dejo tautiskās dejas un vasarā spēlē teātri, kas viņam ļoti patīk un arī labi padodas. Līdz ar to ģimene vakaros ir kopā. 

 

Priekules iedzīvotāji abas goda novadnieces mīl un apbrīno, īpaši tas jūtams no pašdarbniekiem.

“Ķiņķēziņi” radās 2011. gadā 

Pirms deviņiem gadiem aizsākusies “Ķiņķēziņu” darbība. Rigonda un Liena viesojušās koncertā Kuldīgā kopā ar Purmsātu speciālās internātpamatskolas bērniem un redzējušas, ka arī pavisam mazi dejotāji sniedz priekšnesumus. Rigondas meitai Martai tolaik bija tikai divi gadi. Abas bija nemiera pārņemtas un saprata, ka jādara kas līdzīgs, jo Priekulē ir daudz bērnu, bet nekas tāds tajā brīdī nenotiek. Liena piebilst, ka, uzsākot darbu skolā, pirmās fakultatīvās stundas bija saistītas tieši ar dejošanu. Savu dzīvi bez dejas viņa pat nevar iedomāties. Atceras, ka, mācoties pirmajās četrās klasēs, modernās dejas bijušas obligātas visiem. Skolotājs Valdis Prenclavs vadījis deju stundas. Dejošana attīstījusies dabīgi no bērna kājas. Liena saka, ka deja ir tas, kas viņā ir iekodēts. Nekad gan nelikās, ka Priekulē dejošana varētu attīs-tīties līdz šādam līmenim – dejo jau 73 bērni. Liena saka, ka tas ir pateicoties Rigondai, jo apmēram divus gadus viņa iedrošinājusi un sacījusi, ka vajag, nu vajag... Pašai nešķita, ka to varēs. Tagad abas saprot, par ko tas izaudzis, vērojot lielās meitenes – Patrīciju, Nikiju, Martu, Elizabeti, meitenes, kuras dejo jau no pirmsākumiem. Prieks skatīties uz vienpadsmitgadīgām meitenēm, kuras labprāt dejo arī tagad, un, galvenais, tas viņām pat ļoti patīk. Paldies jāsaka arī deju skolotājai Janai, kura pievienojusies “Ķiņķēziņu” ģimenei.

Tad, kad ir ideja, stundas nevar skaitīt. Jo, ja gribi padarīt, kā esi izsapņojis, vari strādāt pat 12 stundas no vietas, vari šūt bērniem tērpus līdz 5 rītā (kā ir bijis pirms koncertiem). Lai gala rezultāts būtu skaists, tam ir jāsaskan ar to, kas ir tavā galvā. Abas gan piebilst, ka ir jūtams arī liels “Ķiņķēziņu” vecāku atbalsts. Ir izveidojusies jau lieliska materiālā bāze. Piemēram, tie svārciņi, kas šūti pirms deviņiem gadiem, tiek lietoti vēl tagad. Abas smej, ka tas nav “ķiņķēziņš”, kas nav dejojis sarkanajos svārciņos. Liena un Rigonda atceras, ka pirmsākumos kolektīvam ar finansēm nav bijis visai spīdoši. Stāsta, ka šuvušas tērpus arī no skaistiem aizkaru audumiem, kurus pirkušas “humpalās”. 

Vislabākā alga – gandarījums bērnu un citu acīs

Lai strādātu ar maziem bērniem, ir jāspēj pacelties viņu līmenī, jārunā kā ar lielajiem un jāprot radīt brīnuma momentus. Nenoliedzami, ka vistuvākie sarīkojumi abām draudzenēm ir “Ķiņķēziņu” koncerti. Tie ir sirdij vismīļākie. Tie vienmēr ir kā uzvedumi, kuros jāiegulda milzīgs darbs. 

Mīlestība uz teātri

Līgo teātra uzvedums arī pieskaitāms pie mīļākajiem gada svētkiem. Tas pusotrs mēnesis, kas burtiski tiek nodzīvots kultūras namā, gatavojoties izrādei, ir tik foršs. Visi tie, kuri ir iesaistīti, pat saka, ka patīk tā nākšana, tā jautrība, pat kopīgā desmaizīšu gatavošana vakaros. Pusotra mēneša darbs noslēdzas vienā vakarā, un tad ir tā sajūta – plaukš, un viss! Bet tas process ir tik feins, pēcgarša neatkārtojama. Kad cilvēki jūtas pārsteigti, gandarīti un priecīgi, tu saproti, cik labi sarīkojums ir izdevies. Tu esi sasniedzis, ko gribēji. Un cilvēki nāks atkal un atkal, jo ir interesanti. Liena stāsta: “Ir jāizbrauc no Priekules, jāredz kas cits, lai var uzlādēt sevi. Jo kā gan dosi citam, ja pats neesi uzlādējies?”

Gada ģimeniskākie svētki

Liena un Rigonda padalījās ar tradīcijām savās ģimenēs. Liena saka, ka viņas ģimenē svētki nav iedomājami bez eglītes. Kad bērni bijuši mazi, gājuši mežā meklēt eglīti. Tikusi rotāta egle arī dzīvnieciņiem mežā. Liena lepojas, ka arī lielais dēls Mikus šo tradīciju turpina savā ģimenē. Lienai vissvarīgāk Ziemassvētkos, lai visa ģimene būtu kopā viņas mājā. Cienasta gatavošanā piedalās visi – Mikus cep cepeti, Liena taisa pīrāgu mīklu, katrs pieliek roku svētku mielasta tapšanā. Un bez dzejolīša nu nekādi! Kā lieliem, tā maziem tas ir jāprot! Ziemassvētki ir tas laiks, kad būt tuvu savējiem, būt visiem kopā. Rigondas ģimenē ir līdzīgi. Svētkus svin kopā. Ierodas arī māsa ar ģimeni. Svinēšana notiek pie vecākiem vai Rigondas mājās. Tāpat kā Liena, arī Rigonda šos svētkus bez cepeša nespēj iedomāties. Kā jau meiteņu ģimenē, eglītes gādāšana paliek Rigondas vīra Oļega ziņā. 

Novēlējumi novada iedzīvotājiem svētkos 

Rigonda: “Katram ir jāatrod mirklis būt mājās ar savējiem! Atrodiet mieru, lai nav nekur jāskrien. Esiet kopā un atrodiet Ziemassvētku brīnumu!” 

Liena: “Ne tikai Ziemassvētkos, bet vienmēr būt citam pret citu labestīgiem, būt atvērtiem! Saskatīt katrā cilvēkā labo. Ielaidiet sevī to brīnumaino sajūtu, ka tu esi šeit tieši šobrīd un ka tas labais tev jādara jau tagad! Tev ir jāvēl labu un jārada labu!”

 

 

Teksts un foto - Kristīne Dundure

Pasākumu kalendārs
Marts, 2020
POTCPkSSv
1415
16171819202122
23242526272829
3031