Cilvēki novadā
Godprātīgs darbs mūža garumā

Gramzdas pagasta ārsta palīdze Ļoļa Bauže 2018. gada 17. novembrī devās uz Rīgu, kur Latvijas Valsts prezidents Raimonds Vējonis viņai pasniedza vienu no augstākajiem valsts apbalvojumiem – Atzinības krustu. Turklāt tā ir neaizmirstama dāvana dzimšanas dienā, ko viņa svin 18. novembrī. Pēc Latvijas Valsts prezidenta R. Vējoņa un Ordeņu kapitula 2018. gada 19. oktobra lēmuma par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts labā Ļ. Baužei piešķirta Atzinības krusta V šķira un viņa iecelta par ordeņa kavalieri.



Valsts prezidents Raimonds Vējonis pasniedz Ļoļai Baužei Atzinības krustu. 

Par nozīmīgo apbalvojumu uzzinājusi no Gramzdas pagasta pārvaldes vadītāja Dzintara Kuduma telefonsarunā. “Es jau sēdēju tajā brīdī. Ja būtu stāvējusi, tad noteikti apsēstos. Tas bija tāds pārsteigums! Pilnīgi neticēju, kad Dzintars pazvanīja – es taču neko tādu neesmu izdarījusi! Tikai strādāju, un viss,” aizvīķniece neslēpj samulsumu. 47 darba gadi aizvadīti Aizvīķu feldšerpunktā, kas pēc Paula Stradiņa Rīgas 2. medicīnas skolas absolvēšanas no 1971. gada līdz 2018. gadam bijusi viņas darbavieta. Pēdējos gados strādājusi arī Gramzdā.

 

Ļoļa Bauže 
         

Fedja palīdz izvēlēties
Ļoļa dzimusi 1952. gadā Rietumbaltkrievijā mazā sādžā Kriviči. Līdz Nemūnas upei bijuši 2 kilometri. Meitenes atmiņās palikuši lieli plūdi, kad ūdens nokļuvis līdz piemājas pļavai. Uz skolu bērni devušies pāri upei ar prāmi, ziemas laikā gājuši pa ledu.

Vecuma dēļ Ļoļa varējusi sākt mācības skolā gadu vēlāk, taču sešgadīgajai meitenei ļoti bija iepatikusies skolotāja, kura strādājusi ar pirmklasniekiem. Skolotāja mierinājusi mammu, ka pamēģināt jau var, ja neveiksies, varēs atkārtoti mācīties 1. klasē nākamgad. Bet Ļoļa tā centusies, ka bijusi pirmā skolniece klasē. Direktorei gan šķitis, ka dzimšanas apliecībā ierakstītais vārds Ļoļa nav īsti pareizs, tas ir kāds saīsinājums, un skolas dokumentos pierakstījusi meiteni kā Jeļenu. Šis vārds ticis ierakstīts arī atestātā. Taču vēlāk, stājoties medicīnas skolā, bijusi prasība labot dokumentus pēc dzimšanas apliecības.

Ģimenē auguši seši bērni. Vecākajam brālim Viktoram patikusi medicīna, Grodņā medicīnas institūtā sācis mācīties par ārstu. Mamma solījusi pārdot pēdējo govi, lai tikai dēls izmācītos. Taču viņš sapratis, ka toreiz kolhozā nopelnīt neko nevar, četri mazi bērni mammai vēl jāapģērbj un jāizskolo. Tā vecākais dēls studijas pametis un sācis strādāt rūpnīcā. Taču pēc tam realizējis savu bērnības sapni – iestājies Rīgas jūrskolā. Apprecējies, vēlāk strādājis rūpnīcā “Alfa” Rīgā.

Kad Ļoļa mācījusies 7. klasē, ciemā uzbūvēts feldšerpunkts, un strādāt atbraucis jauns, skaists puisis Fedja. “Visas meitenes, protams, bija iemīlējušās,” viņa smejas. Tajā gadā vidusskolas absolventi pārsvarā izvēlējušies mācīties par ārstiem, bet pamatskolas beidzēji – par medmāsām vai feldšeriem. Ļoļa atceras – pašai sapņi bijuši lieli, gribējusi lidot. Taču sapņi izjukuši, jo pasliktinājusies redze. Bijusi arī doma mācīties par skolotāju. Ļoti patikusi matemātika, labi padevušās valodas. “Kad Fedja parādījās, tad arī sāka interesēt medicīna,” viņa smaida. Savu izvēli nenožēlo. “Par skolotāju nezinu, vai es tagad izturētu,” Ļoļa groza galvu.

Eksāmens ar dzeju un dziesmām
Absolvējot pamatskolu, bija sagatavojusies mācīties medicīnas skolā Baltkrievijā, taču vecākais brālis aicinājis uz Rīgu. 14 gadu vecumā devusies uz Latviju. Medicīnas skolas kopmītnēs gan vairs nav bijis vietu, bet brālis ar sievu tolaik pats dzīvojis rūpnīcas kopmītnēs. Padomju gados bijis vajadzīgs dzīvesvietas pieraksts, bet Ļoļa līdz maijam dzīvojusi bez pieraksta, kas tolaik īsti likumīgi nav bijis. Mācību gada beigās studenti bez pieraksta saņēmuši brīdinājumu, ka viņus sūtīs atpakaļ uz iepriekšējo dzīvesvietu.

Taču bijis kāds atgadījums, pēc kura baltkrievu meitene saņēmusi palīdzību. Ļoļai matemātika patikusi un padevusies, šajā priekšmetā bijusi labākā kursā. Matemātiku mācījis ebreju tautības skolotājs Ārons Solomonovičs. Ja stundā kāds nav zinājis pareizo atbildi, viņš izsaucis Ļoļu, kura parasti atbildējusi bez aizķeršanās. Reiz gan viņas ar draudzeni novērsušas uzmanību, centušās izjokot klasesbiedru un izvilkt viņam no aizmugurējās bikšu kabatas trīs rubļus, kas no tās spraukušies ārā. Kamēr meitenes bijušas aizņemtas nedarbos, kāds atkal nav zinājis atbildi, un skolotājs saucis Ļoļu, taču šoreiz viņa nav atbildējusi, jo stundai nesekoja. Skolotājs pienācis, aizrādījis, ka pēdējā laikā audzēkne kļuvusi neuzmanīga. Meitenei kauns, noliekusi galvu – taču vienlaikus nāk smiekli, garie mati aizsedz seju, grūti saprast, vai Ļoļa smejas vai raud. Draudzene metusies viņu aizstāvēt un stāstījusi skolotājam, ka Ļoļa dzīvo pie brāļa kopmītnēs, guļ uz grīdas, viņu draud sūtīt atpakaļ uz Baltkrieviju, jo medicīnas skolas kopmītnēs vietu nav. Skolotājs licis uzgaidīt, pats devies uz skolotāju istabu. Pēc brīža bijis atpakaļ un teicis: “Jūs varat kārtoties uz kopmītni!”

Par šo pašu skolotāju Ļoļai palikušas vēl kādas īpašas atmiņas no iestājeksāmeniem. Skolā Baltkrievijā mācījusies dzimtajā baltkrievu valodā. Bet iestājpārbaudījumi paredzēti krievu valodā. Matemātikas iestājeksāmenā izvilkusi biļeti, bet tur jautājums par fizikas mācību vielu. Ļoļa izbrīnījusies, ka fizikas eksāmens nav paredzēts, bet Ārons Solomonoviš teicis – skolā taču fizika bijusi, tad jāzina tik un tā, kas mācīts. Kamēr gatavojusi atbildi, teikusi priekšā algebras formulas kādai citai meitenei. Skolotājs to pamanījis un saucis Ļoļu tūdaļ pašu atbildēt. Ļoļa gājusi un atbildējusi arī, bet baltkrievu valodā. Ārons Salomonovičs ieteicies: “Tā, meitenīt, es esmu Minskas žīds. Ukraiņu un baltkrievu valodu perfekti zinu, tā kā nedomā melot!” Vēlāk Ļoļa uzzinājusi, ka kara laikā vācu fašisti skolotāja pirmo sievu un dēlu Baltkrievijā nogalinājuši.

Biļetē prasīto atbildējusi, bet skolotājs tincina vēl – vai meitene kādu baltkrievu dzejoli arī zina? “No tā uztraukuma es sāku skaitīt “Ja mužik, belorus” (tulkojumā - esmu baltkrievu vīrs),” smejas Ļoļa. Tas bijis Jankas Kupalas dzejolis. Vēl skolotājs prasījis – vai dziesmas Baltkrievijā arī dziedājuši? Ļoļa mēģinājusi ko nodziedāt par prieku skolotājam. Brālis pēc tam atstāstījis, kā citi pie durvīm klausījušies šo dīvaino matemātikas eksāmenu, kurā runājuši svešā valodā un vēl piedevām dziedājuši.

          Trīs vārdi latviski
Mācību laikā praksē Ļoļa vienmēr devusies uz Balkrieviju, tur viņai arī apsolīta darbavieta jaunā feldšerpunktā pēc skolas absolvēšanas. Padomju laikā vajadzējis strādāt trīs gadus pēc nosūtījuma kādā noteiktā vietā, taču Ļoļa gaidījusi izsaukumu uz Baltkrieviju, tāpēc skolā teikuši, ka viņai par nosūtījumu nav jāuztraucas. Tādēļ, kad pildījuši anketu, kur vēlētos pēc skolas strādāt, meitene ierakstījusi – vienalga kur.

Sadales laikā kāda skolasbiedrene jau sēdējusi un raudājusi par nākamo darbavietu. Skolas direktors mierinājis un minējis kā piemēru Ļoļu, kura neraud par savu nosūtījumu. Viņa vēl nobrīnījusies, par ko gan būtu jāraud, ja brauks mājās? Direktors turpinājis – Ļoļa brauks uz Liepājas rajonu. Asaras nav sākušas birt, bet šoks gan – viņa atceras. Bijusi neizpratnē – kā tad ar brīvo diplomu? Ja Latvijā mācījusies, tad te arī trīs gadi jānostrādā – skaidrojuši komisijā. Uz iebildumu, ka neprot latviešu valodu, saņēmusi atbildi, ka tur krievi vien dzīvojot, esot garnizons netālu. Pēc tam gardi smējusies, kad Aizvīķus iepazinusi – no 800 cilvēkiem varbūt trīs krievi arī bijuši. “Man tolaik zināšanas latviešu valodā bija: labrīt, labdien, labvakar, un vēl – vai jūs izkāpsiet nākamajā pieturā. Ak nē, vēl zināju desa, maize un pašapkalpošanās,” smej Ļoļa. 

Tā 1971. gada 1. aprīlī aizbraukusi uz Liepāju, pēc tam uz jauno darbavietu. Asfalts beidzies pie Liepājas robežas. Tālāk ceļā redzējusi daudz applūdušu lauku, Virgas lanka pludojusi. “Braucam, braucam… Skatos uz kilometru stabiņu – 10, 20, 30, 40, 50, 60… Domāju – jomajo! Kur mani ved?!” Vispirms parādīts feldšerpunkts Gramzdā – maza uzgaidāmā istabiņas, un tikpat mazs pieņemšanas kabinets. Ar galvu var aizsniegt griestus, un vēl telpā atradusies vieta zobārsta krēslam. Jādzīvo mājas trešajā stāvā, kur knapi ar degunu var logu aizsniegt. Lūgusi, lai parāda arī Aizvīķu feldšerpunktu. Tur strādājusi rīdziniece, kam beidzies nosūtījuma periods. Šī feldšere bijusi krieviete, dokumentus pildījusi krievu valodā. Telpas bijušas lielākas, lieliem logiem, arī dzīvoklītis ērtāks. Tā palikusi Aizvīķos. Uz Gramzdu dienu vēlāk atbraukusi 1. medicīnas skolas absolvente, viņai palicis šis feldšerpunkts.
         

          Ar zirgu, traktoru vai kājām
Aizvīķos strādājusī kolēģe mierinājusi – nav par ko uztraukties. Autobusi kursē bieži, trīs maršruti: Priekule – Vaiņode, Liepāja – Kunkuļi, Skoda – Vaiņode. Netālu Vaiņodē ir dzelzceļa stacija, var aizbraukt uz Rīgu. “Mana “ģerevņa” Balkrievijā nebija liela, bet tur 300 mājas. Aizvīķos – veikals, baznīca, skola un pāris mājas. Un galvenais – kapi blakus,” pirmos iespaidus atceras Ļoļa.

Reiz ap vieniem naktī kāds vīrietis atvedis jauno feldšeri pie slimās sievas. Ļoļa palīdzējusi, iešpricējusi zāles, domājusi – nu vedīs viņu atpakaļ. Bet nekā! Mājās izslēdz gaismu, visi dodas pie mieram. Ko darīt? Soli pa solim tumsā taustoties devusies atpakaļceļā, turklāt jāiet garām kapiem. Galā nokļuvusi veiksmīgi. Šodien varbūt dauzītu pa logu, lai ved mājās. Toreiz – 18 gadus jauna meitene, kaunējusies ko lūgt un prasīt, smejas Ļoļa. Veselu gadu, ziemu vai vasaru, staigājusi kājām vien. Pie guļošiem slimniekiem pat 10 dienas pēc kārtas ap 20 km bijis dienā jānostaigā, viņa atceras. Nav zinājusi, ka ir tiesības kādu transportlīdzekli prasīt. Bijis gan kā policistam zizlis ar “Stop!” zīmi, lai apturētu auto. Bet cik tad transportlīdzekļu uz vientuļajiem lauku ceļiem ir! “Ar ko tik es nebraucu – ar zirgu braucu, ar traktoru braucu, visu ko,” atceras Ļoļa.

Vietējie cilvēki bijuši atsaucīgi. Jau pirmajā darba dienā kāda sieviete lauzītā krievu valodā apjautājusies, vai viņa ir jaunā feldšerīte un atnesusi pusdienas, centusies mierināt un piedāvājusi palīdzību. Daudzi runājuši krieviski, taču gadījušies arī tādi pacienti, kas runājuši tikai latviski. Tad lūgusi palīdzību blakus esošajā bibliotēkā, lai bibliotekārs Imants Sudmalis tulko sarunu. Bijuši arī daudzi pacienti, kas runājuši lietuviski. Atnācis kāds kungs, kas teicis – mēs te daudz lietuviešu, tev arī jārunā lietuviski! Ļoļa smējusies, ka viņa latviski nerunā, kur nu vēl lietuviski. Tad kungs apņēmies pamācīt feldšeri, un tiešām visu skaidrojis – latviski tā, lietuviski tā. Vēlāk sadraudzējusies ar kluba vadītāju, varējusi viņai prasīt, ja ko nesaprata. Tā soli pa solim valodu arī apguvusi ikdienā, speciāli to mācījusies nav. Pati pēc laika jutusi, ka sāk saprast, ko apkārtējie runā. Kad braukusi mājas vizītēs, mēģinājusi runāt latviski. Reiz gan apmeklējusi kādu vecāku sieviņu, centusies stāstīt par slimību un zālēm, bet dzirdējusi, ka blakus zēni izmēda viņu. Kopš tā laika kautrējusies runāt, kaut arī valodu sapratusi aizvien labāk. “Domāju – atkal pateikšu ne tā, un atkal par mani smiesies,” atceras Ļoļa.
         

          Vīram zelta rokas
Laikā, kad dzimusi meita, Priekules slimnīcā gulējusi kopējā palātā ar krievu oficieru sievām, kura neviena latviski nav sapratusi. Bet vecākā māsa Dzintra principiāli runājusi tikai latviski. Tā nu Ļoļa kļuvusi par tulku. “Kā es mācēju, tā ar Dzintru runāju. Atbraucu mājās, man forša kaimiņiene latviete bija. Un tā sāku pamazām runāt. Meita saslima ar garo klepu, gandrīz pusgadu biju mājās. Pēc tam atsāku strādāt, atnāca uz pieņemšanu kāda tante, kas tikai latviski runāja. Es sāku viņai latviski atbildēt. Bet uzgaidāmajā telpā nākamā tante, kas perfekti krieviski runāja, dzirdēja mūsu sarunu – ienāk un priecājas: “Mūsu daktere latviski runā!” Kopš tās dienas ar mani krieviski tikai krievi runāja.”

Aizvīķos iepazinusies ar savu tagadējo vīru. “Mēs vienā kompānijā bijām. Viņam motocikls “Jawa”. Ja uz vizīti vajadzēja, prasu: Anton, vai nevari aizvest? Sākām draudzēties. 1972. gada 30. septembrī apprecējāmies,” stāsta Ļoļa. Kāpēc izvēlējusies tieši Antonu? Šis puisis bijis atšķirīgs no pārējiem. “Viņam darbs bija pirmajā vietā. Sākumā kolhozā par šoferi strādāja. Jābrauc kaut ko darīt, bet vīri pusi dienas var nosēdēt. Antons vispirms padarīja darbu, un pēc tam varēja atbraukt kompānijā pasēdēt. Kā saka – “čelovek dela” (pienākuma cilvēks). Kas pateikts, tas pateikts. Dzeršana viņam nebija svarīga. Un otrs – viņa sirdslieta ir tehnika. Viņam ir zelta rokas – saku nevis tāpēc, ka man vīrs, bet tiešām tā ir. Ko tikai Antons nevar izgudrot!”  

Reiz Ļoļa, rīvējot bietes, savainojusi pirkstu. “Viņš aizrāda – kā tu nemāki darīt! Nemāku? Lūdzu, rīvē pats! Protams, arī pats ierīvēja pirkstos. Pēc trīs dienām man bija tāds aparāts, ka neko pašam vairs rīvēt nevajadzēja.”  Lai darbi būtu vieglāk padarāmi un nevajadzētu dārgu tehniku gādāt, vīrs pats visu ko izgudro, slavē sieva. Vīrs ir lietuvietis, ar dēlu pārsvarā abi sarunājas lietuviski. Ar sievu sākumā runājuši krieviski, vēlāk varējuši gan lietuviski, gan latviski runāt. Dēls strādā Priekulē par ugunsdzēsēju, brīvajās dienās – ģimenes zemnieku saimniecībā. Nu jau pašam divi dēli. Meita dzīvo Rīgā, izmācījusies par šūšanas tehnoloģi. Dēlam devuši vārdu Viktors – par godu Ļoļas vecākajam brālim, meitai Jeļena – par godu draudzenei.

Jaunībā vēl Ļoļa musinājusi vīru pārcelties uz pilsētu. Taču viņš bijis vienīgais dēls, nav varējis mammu pamest. Pamazām iekārtojuši māju, paplašinājuši saimniecību – kur nu vairs muksi? Ļoļa joprojām uztur ciešus kontaktus ar ģimeni Baltkrievijā, kaut vecāki jau miruši. Katru gadu viņa brauc uz dzimtas mājām, kas brāļiem un māsām ar ģimenēm ir kā tikšanās vieta.

          Feldšerim jāzina viss
Feldšerpunkts Aizvīķos laika gaitā mainījies. Sākumā ūdeni ar spaiņiem bijis jānes, līdz “perestroikai” vēl bez centralizētās ūdens apgādes dzīvojuši. Reizes trīs feldšerpunktu kontroles institūcijas gribējušas likvidēt. Taču par spīti visiem sarežģījumiem, tas saglabāts. Pirms sertifikācijas 2000. gadā beidzot sakārtots ūdensvads, santehnika. Taču, protams, kontroles turpinājušās, pārbaudes nākušas regulāri. Pašai nepārtraukti vajadzējis papildināt zināšanas, mācīties kursos.

“Kādreiz, skolā mācoties, pasniedzēji teica – feldšeris ir galvenais cilvēks, viņam jāzina viss! Dakteris var zināt mazliet, bet profesors – neko,” Ļoļa atceras profesionāļu joku. Praktiskajā darbā vajadzējis gan slimus bērnus ārstēt, gan ginekoloģiskas procedūras veikt – faktiski viss arī bijis jāzina, viņa nenoliedz. Varbūt feldšeris jautājumos neiedziļinās tik pamatīgi kā ārsts, tomēr ārstu aizvietot viņš var.

Pieredzējusī mediķe spriež – praktiski ģimenes ārsti mūsdienās pārņēmuši feldšeru funkcijas. Tikai viena problēma – viņi nedzīvo uz vietas, visiem pacientiem pašiem pie ārsta jānokļūst. Ļoļa min gadījumu, kad kāda daktere izteikusies – ja pacients var uz veikalu atbraukt, tad var atbraukt arī pie ārsta. Bet ja bērnam temperatūra 40 grādu, vīrusu laiks, gripa – kas poliklīnikā notiks? Ļoļa uzskata, ka pareizāk būtu, ja ģimenes ārsts apkalpotu pacientus noteiktā teritorijā, līdzīgi kā feldšeri to dara.

Par pacientiem runājot, Ļoļa smaida – tagad visi gudri. “Kādreiz tu atnāci pie daktera, un daktera vārds daudz ko nozīmēja. Tagad, sevišķi jaunie, meklē internetā, lasa. Jāmāk sarunāties, atrast pieeju.” Pacienti daudz ko izlasa internetā, enciklopēdijās, un pēc tam neievēro ārsta norādījumus. Pašas praksē arī tādu gadījumu nav trūcis. Pēdējā laikā vēl viena smaga problēma – cilvēkiem nav naudas, lai ārstētos, velk līdz pēdējam, bet beigu beigās problēma jau tik ielaista, ka vairs līdzēt praktiski nav iespējams. Tāpat bijuši skumji pieredzes stāsti, kad cilvēki, neuzticēdamies medicīnai, vēršas pie brīnumdariem, taču tie līdzēt nevar. Ja laicīgi būtu sākta ārstēšanās, rezultāts būtu pavisam cits, pārliecināta mediķe.

Savus tuviniekus ārstēt gan daudz grūtāk, emocionāli nevar no malas skatīties kā uz svešu cilvēku, pēc pieredzes spriež Ļoļa. Bērni gan neesot izjutuši priekšrocības mammas profesijas dēļ – viņi smejoties, ka skolas laikā mamma ļāvusi slimot tikai sestdienās un svētdienās.

 

          Četras stundas miegam
To, ka latviešiem 18. novembris, kad pati svin dzimšanas dienu, ir īpašs datums, uzzinājusi jau mācoties Rīgā. Arī tajā laikā šur tur bijuši izlikti neatkarīgās Latvijas karogi, kapos iedegtas sveces. Kad Ļoļa prasījusi, kāpēc tā, draudzene izskaidrojusi, ka tā ir neatkarīgās Latvijas dibināšanas diena. Pašai gan dzimšanas diena paliek dzimšanas diena, viņa smaida.

Sākumā Ļoļa nav kļuvusi par pilsoni juridisko ierobežojumu dēļ. Vēlāk bez pilsonības bijis izdevīgāk braukt uz Baltkrieviju. Taču arī šīs priekšrocības ar laiku zudušas, nolēmušas ar meitu abas iegūt pilsonību. Mācījušās vēsturi, Satversmi, himnu. Valodas eksāmenu kārtojusi pat trīs reizes, par ko Ļoļa ir neizpratnē, tomēr juridiskās peripetijas prasījušas savu.

Bauži bijuši vieni no pirmajiem tā dēvētajiem Breša zemniekiem. Kolhozi likvidēti, darba nav, bet ģimene iztikt tik vien kā ar 60 latu “lielu” feldšera algu nevarēja. Bijis laiks, kad apkopuši 15 slaucamas govis. Grūti bija, neslēpj Ļoļa. Jāceļas piecos no rīta, izslauc, paēd, dodies uz darbu. Vakarā piecos mājās, vīram un dēlam ēst jāizvāra, mājasdarbi jāpadara, pēc tam no astoņiem līdz divpadsmitiem vakara slaukšana, sagatavošana nākamajai dienai. Tā četras, piecas stundas miegam vien atlikušas.

Kādu gadu saņemts telefona zvans no Valsts ieņēmuma dienesta (VID) inspektores – kāpēc darbiniekiem nemaksā algu? Ļoļa brīnījusies, par kādiem darbiniekiem viņa runā. Saimniecībai daudz apgrozāmo līdzekļu, liela peļņa – visticamāk darbinieki nesaņem pienācīgu atalgojumu, uzskata VID. Aizvīķniece gan teikusi, ka nav, kam to algu maksāt, tiek galā pašu ģimenes spēkiem. Inspektore nav ticējusi – tas nav iespējams, algotu darbu strādājoši cilvēki to nevar visu paspēt. Ļoļa viņu aicinājusi nākamajā rītā piecos uz slaukšanu, lai visu dienu pēc tam kopā pavadītu. Paskaidrojumu Ļoļa uzrakstījusi, ar to arī pieticis. Tā arī rakstījusi – visu naudu ieguldījuši tehnikā un tehnoloģijās, nu tehnika strādā cilvēku labā.

Nepārtraukti vajadzējis ieguldīt nauda saimniecībā, tikai pēdējā laikā māju paremontējuši, atzīst aizvīķniece. “Pirms tam bija tāda būdiņa, ka kauns. Bet neatlika naudas. Ja tehnikas nebūtu – ko mēs padarītu?” Kad vīram pasliktinājusies veselība, vairs nav varējuši ar visu galā tikt. Pēdējā dienā pirms govju nodošanas sēdējusi un raudājusi, neslēpj Ļoļa. “Ja tik ātri nebūtu atbraukuši savākt, noteikti nebūtu atdevusi. Es biju viņas pati izaudzinājusi, bija tik pierasts…” Tagad audzē gaļas liellopus, pašu vajadzībām saimniecībā ir cūkas, vistas.

Šogad Ļoļa devusies pensijā. Mediķes darbam pielikts punkts, nu paliek tikai saimniekošana savās mājās. Ko ilggadējā feldšere vēlētu sava darba turpinātājam? “Pirmkārt, ar cilvēkiem kontaktu atrast. Un pacietību. Mums tāda profesija, ka visu laiku “jāglauda pa spalvai”. Pats grūtākais – strādāt ar cilvēkiem, bet interesanti gan. Nu, un alga lai lielāka būtu,” sarunu noslēdzot smej Ļoļa.

Iluta Dreimane


UZZIŅAI

Ar Atzinības krustu apbalvo par izcilu Tēvijas mīlestību un par sevišķiem nopelniem valsts, sabiedriskajā, kultūras, zinātnes, sporta un izglītības darbā. Par nopelniem uzskatāma uzticīga un uzcītīga kalpošana valsts vai pašvaldības dienestā, priekšzīmīga un godīga darba izpilde, ikviena sabiedriska kalpošana, tautas gara, pašdarbības un saimniecisko spēku attīstīšana, vēstīts Valsts Prezidenta mājaslapā.

Atzinības krusta devīze ir Pour les honnêtes gens - Godaprāta ļaudīm.

Pasākumu kalendārs