Cilvēki novadā
Tikai priecīga sirds rod baudu darot labus darbus /Kants/

Tuvojas Ziemassvētki un gadu mija - šis ir laiks, kad mēs pārdomājam, izvērtējam, kļūstam gaišāki, labestīgāki un esam gatavi darīt labus darbus un palīdzēt tiem, kuriem tas nepieciešams visvairāk. Vēlos lasītājiem pastāstīt par kādu jaunieti, kuras labie darbi, manuprāt, ir cēli un apbrīnas vērti. Tā ir 27 gadus jaunā priekulniece Sintija Konkola, kura katru sestdienu dodas uz Liepājas dzīvnieku patversmi, Ezermalas ielā 11, lai palīdzētu tiem dzīvniekiem, kuriem tas visvairāk nepieciešams.

Sintija stāsta, ka dzīvnieku patversme jau vairāk kā desmit gadus darbojas pateicoties ziedotājiem un atbalstītājiem. Patversmē uz laiku, kamēr tiek atrastas jaunas mājas, nonāk tie dzīvnieki, kuri nonākuši nelaimē vai kļuvuši nevajadzīgi saviem saimniekiem. Šobrīd pagaidu mājas šeit atraduši deviņi suņi un deviņpadsmit kaķi.

Sintijai jau bērnībā patikuši dzīvnieki, rūpējusies par tiem, arī tagad viņas mājā mēģina sadzīvot suns un kaķis. Reiz viņa internetā izlasījusi rakstu par šo dzīvnieku patversmi, nopirkusi tās iemītniekiem kādu kārumu, siltu sedziņu un devusies ciemos. „Aizbraucot un sastopot šos sunīšus un kaķīšus, jutos bezspēcīga. Redzot viņu actiņās cerību, ka es būšu viņu jaunā saimniece, tas salauza manu sirdi. Tajā brīdī sapratu, ka varu viņiem dot ko vairāk”, nosaka Sintija.

Nu jau drīz apritēs gads, kad katru sestdienu jauniete dodas pie saviem mīluļiem. Patversmē meitene darbojas kā brīvprātīgā un viņas pienākumos ietilpst suņu izvešana pastaigās, dažādi uzkopšanas darbi - būdu tīrīšana, kaķu mītņu sakopšana un citi darbi.

Par katru savs stāsts

Patversmē parasti nonāk pamesti un nevajadzīgi dzīvnieki, kas kļuvuši par cilvēku bezatbildības un cietsirdības upuriem. Ir gadījumi, kad saimniekam vairs mājdzīvnieks nav vajadzīgs, jo viņš dodas uz ārzemēm, vai vienkārši ir izaudzis liels un dzīvnieks vairs neder par spēļmantiņu.

Par katru patversmes iemītnieku Sintijai ir savs stāsts un viņas acis iemirdzas runājot par tiem. Sevišķi mīļš meitenei ir kāds liels un pūkains runcis, kuru viņa nodēvējusi par Spalvrunci. Viņš Sintijai vienmēr ērti iekārtojas klēpī un citus iemītniekus, atgaiņājoties ar ķepām nelaiž tuvumā. Savukārt baltais runcis Sergejs ir liels pļāpa, staigā visur līdzi un nepārtraukti ko stāsta, it kā vēlētos izstāstīt kā pa nedēļu viņam klājies. „Reiz staigājot ar suni Naidu gar ezermalu, satikām makšķernieku, es pat nepaspēju attapties, kad suns paķēra zivi un prom bija. Makšķernieks nebija dusmīgs, tikai noteica, ka varēja jau neņemt to pašu lielāko”, nosmej Sintija. Patversmē jau divus gadus dzīvo arī mazliet skumjā suņu meitene Tefija, kura joprojām gaida savu īsto saimnieku, kā arī Džeina, kura daudz cietusi, jo patversmē nonākusi saimnieka cietsirdības dēļ. Neskatoties uz pāri darījumiem, Džeina ir aktīva, dzīvespriecīga suņu meitene, kurai patīk dauzīties ar kaķiem un maziem bērniem.

Par katru no viņiem Sintija stāsta ar lielu mīlestību un aizrautību, gan par viņu darbiem, gan nedarbiem, gan par to, kā katrs mēģina izrādīties, kad telpā ienāk potenciālais saimnieks.

Lai palīdzētu nevajag lielus līdzekļus

Runājot par to, kāds ir vislielākais gandarījums veicot šo darbu, jauniete atklāj, ka neskatoties uz lielo nogurumu, katrs mirklis, kas pavadīts kopā ar dzīvniekiem un mīlestība, kas tiek saņemta no viņiem, dod spēku un enerģiju nākamajai darba nedēļai. „Labākas brīvdienas nemaz nevar būt. Satiekot viņus tas ir neviltots prieks, viņi vienmēr mani gaida. Lai arī dzīvnieki nevar ar vārdiem pateikt paldies, ar acīm viņi to prot lieliski”, nosaka Sintija.

Trešdienās un sestdienās no pulksten 14 līdz 17 patversmē ir pastaigu dienas un Sintija aicina ikvienu doties uz patversmi un izvest suņus garās pastaigās. „Tā ir viena no manām kvēlākajām vēlmēm, lai mēs katrs kaut reizi atrastu nedaudz laika un apciemotu patversmes iemītniekus. Tam nav vajadzīgi lieli līdzekļi, kādu gardumu, siltu sedziņu, mantiņu un vēlēšanos”.

Inga Dārzniece 

Pasākumu kalendārs