Tūrisms
Vējainais laivu brauciens

 20.jūlija rītā Priekules velokluba  ģimenes kopā ar vairākām draugu ģimenēm devās divu dienu laivu braucienā pa Ventas upi. Iekāpšana upē gan šoreiz bija kaimiņu republikā Lietuvā  - pie Mažeiķiem, tāpēc pirms tam vēl sekoja brauciens līdz laivu ielaišanai upē.

 

Šogad braucienā  kopā piedalījās 35 dalībnieki, kas izvietojās 12 laivās. Sākums bija daudzsološs , jo uzsākot braucienu mūs sagaidīja pretvējš, kas likās ‘’pārvarams’’, taču  vējš ar katru brīdi pieņēmās spēkā un prasīja arvien lielākas pūles tikšanai uz priekšu.

Tāpat diezgan lielas grūtības sagādāja divas HES stacijas, kuras savus ūdens izvadkanālus bija iestiepušas upē, ka tās apbraukt nebija iespējams, bet katram sava laiva bija jāpārvelk projām  tikšanai -  pa sauszemi.

Ventas krastu daba vietām priecēja skatu, bet ļoti traucēja neziņa, cik tālu esam tikuši , jo upei nebija nekāda marķējuma -  bija tikai ceļš uz priekšu, kam jau pēcpusdienā jau vajadzēja pielikt daudz lielāku spēku, pretojoties pret vēju tā – ja neairē, tad laivu sāk pūst atpakaļ pret straumi un tam nav iespējami pretoties.

‘’Noairējušies’’ ap plkst.20.00 tika sasniegts Nīgrandes tilts, kur plānoto, apsolīto nakšņošanas vietu bija jau ieņēmuši citi laivotāji un līdz nākamajai piemērotajai  vietai bija vēl jāpieveic aptuveni divi kilometri.

Priekules veloklubam tas bija rekords – plānoto 17 km vietā, ko normāli būtu jānobrauc vienā laivošanas dienā (šeit nepieciešams pieminēt Abavas braucienu 2012.gadā!), mēs pieveicām 27km un pret vēju.

Nakšņošanas vieta atradās iepretim Nīgrandes Luterāņu baznīcai un robežzīmei no Vaiņodes puses, kas grupu sagaidīja, zvanot zvaniem baznīcas tornī. Vārījām zupu, pārrunājām ‘’cīņu ar vēju’’, dziedājām , runājām līdz ar kādām lietus lāsēm uz telšu jumtiem pienāca rīts, kad vajadzēja turpināt ceļu.

Otrās dienas maršruts bija plānots līdz ‘’ātrajām klintīm’’ pie Lēnām, kas atkal mērojās ap 17 kilometriem un rīts mūs sagaidīja atkal ar tikpat stipru vēju kāds bija iepriekšējā dienā.

Tika sasaukta dalībnieku sapulce, kas nolēma  maršrutu neturpināt, jo iepriekšējās dienas spēku pārbaudījums bija pārāk liels, lai atkal riskētu un no brauciena pārvestu mājās tikai ‘’grūtas’’ un negatīvas emocijas. Transporti  laivām un ‘’pašiem’’ tika sazvanīti un ap 12 devāmies uz mājām.

Arī tādi ir laivu braucieni, jo katra upe ir savādāka un prasa lielu izturību, lai noturētos uz ūdens. Laikam labākais brauciens šogad bija 20.jūnijā – pilotbrauciens pa Vārtāju no Mazkalētu tilta līdz ietekai Bārtā, maršrutu paturpinot līdz Ķudu atpūtas vietai. Ne vienmēr varam piepildīt sapņus no iecerētā, praktiskā puse izrādās pavisam cita! Arcerību uz labāku plānošanu un labākiem laika apstākļiem nākamajā gadā!

 

 

FOTO

Pasākumu kalendārs